Sabiedriska, trokšņaina un glamūrīga vasaras Jūrmala, kas nekad nav bijusi pretiniece, bet sava veida antipods citam kūrorta virzienam: Rīga — Saulkrasti, mazāk reklamēts, noteikti mazāk zināms ārzemju viesiem, mazāk civilizācijas „rediģēts”, bet tieši tādēļ arī vairāk vērtīgs savam uzticamam, un, starp citu, ne tik mazam fanu pulkam.

Attālumi:
Rīga - Saulkrasti - 45 km.
Sankt-Pēterburga - Saulkrasti 604 km.
Maskava - Saulkrasti - 926 km.

Saulkrasti ir neliela, klusa kūrortpilsēta pašā Baltijas jūras līča krastā, kurā ir apbrīnojami ērti dzīvot un atpūsties. Šeit ir atrodams viss nepieciešamais – pārtikas veikali un zivju tirdziņi, kafejnīcas un konditorejas, velosipēdu noma un daudzie velomaršruti, zirgu izjādes un laivu noma, peintbols un kaitings, sporta centrs un kultūras nams, aptiekas, pasts, bankomāti, apavu remonts, saimniecības veikali un suvenīru bodītes. Nav tikai pūļa un stresu, toties ir jūra un 17 km skaistās pludmales, pats lielākais skaits saulainu dienu un visskaistākie saulrieti.

Pilsētas apskates objekti

Kafejnīcas un konditorejas

Pilsētas karte

Vidzemes piekraste (ceļvedis)

Veloceļu ceļvedis pa Vidzemes piekrasti

Šo vietu vēsture ir krietni senāka nekā nosaukums “Saulkrasti” – Saulainais krasts. Šis nosaukums radās tikai 1933. gadā, kad tika apvienotas 4 mazas kūrortpilsētiņas, dati par kurām ir dotēti hronikās pat XII—XIII gadsimtos.Vasarnīcu-kūrortu dzīve šeit sāka uzņemt apgriezienus krietni vēlāk, tikai 19.gs. otrajā pusē, un saistīta tā ir ar diviem baronu uzvārdiem – fon Pistolkorss un fon Reiterns.

Tieši šo personu pārstāvji iekārtojās šajos burvīgajos valdījumos, tādā veidā nodibinot vasarnīcu apmetnes Vidzemes piekrastā. Livonijas baroniem sekoja Rīgas vācieši – cēla villas, apdzīvoja gleznainās teritorijas. Līdz pat Pirmajam pasaules karam šīs vietas lēnām ziedēja un piesaistīja augstdzimušos atpūtniekus no Maskavas un Pēterburgas, Tartu, Pērnavas, Somijas, kuri brauca uz šejieni vasarās kopā ar visu ģimeni un kalpiem. Kam nebija savu vasarnīcu, tie nomāja mājas vai istabas. Pilsētiņā jau bija pasta nodaļa, grāmatu veikals, septiņi pārtikas veikali, pulksteņdarbnīca, juvilieru darbnīca un pat divi fotocentri.

Karš kā spēcīgs sitiens gāja pār vidzemes piekrastes kūrortu: Neibads bija stipri iznīcināts, sekoja zemes reforma, kas noveda pie tā, ka vasarnīcas tika atņemtas to īpašniekiem, zeme pārdalīta. Nelielu atdzīvošanos kūrorts piedzīvoja brīdī, kad tika atklāta dzelzceļa līnija Rīga – Rūjiena – Saulkrasti (1934. gads). Šīs vietas iemīlēja rīdzinieku inteliģence.

Bet jauns karš atkal nāca pār piekrasti kā sakarsēts dzelzs, un kūrorta eksistēšana pēc tā krietni atšķīrās no vissavienības spožās un slavenās dzīves, kura valdīja Jūrmalā. Tikai 1991. gadā Saulkrasti ieguva pilsētas statusu, un tajā brīdi Vidzemes piekrastes vēsturē tikai atšķirta jauna lapa.